CASE STUDY
“Danish mother seeking”. Karen ir 26 gadus jauna sieviete, kas dzīvo Dānijā. Septembra sākumā viņa ievietoja YouTube video, kurā redzama viņa ar savu 9 mēnešus veco dēliņu (paskatieties bildē – vai nav mazais skaistulītis?) :)
Simpātiskās sievietes mērķis bija ar interrneta palīdzību atrast sava bērna tēvu, ar kuru viņa pirms kāda laika iepazinās bārā, kad viņš kā tūrists apmeklēja Kopenhāgenu.
“Hi, my name is Karen and I’m from Denmark,” she says. “And this here is my baby boy. His name is August. I’m doing this video because I’m trying to find August’s father.”
Šobrīd sākotnējais oficiālais video izņemts no YouTube. Taču pieejams no citiem ievietotajiem resursiem.
Divās dienās YouTube skatījumi sasniedza 350.000, un kopā vienā nedēļas nogalē jau pārsniedza 600 tūkstošus. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, visi gribēja palīdzēt skaistajai dānietei atrast bērna tēvu. Kā jau tas vienmēr notiek, daži bija skeptiski, daži domāja, ka tā ir kāda kampaņa par drošu un atbildīgu seksu vai ko tamlīdzīgu. Taču, tas bija pavisam kas cits.
Kas tad notika patiesībā? Kāpēc pēc 3 dienām video tika izņemts, kad skatījumu skaits pārsniedza 800 tūkstošus? Kāpēc sākās skandāls un ažiotāža?
Kāds Dānijas laikraksts atklāja Karen īsto identitāti (tā ir 29 gadus vecā aktrise Ditte), un atrada viņas video ievietotu mājas lapā – VisitDenmark.com. Tā bija kampaņas sastāvdaļa, lai pievērstu tūristu uzmanību ceļošanai uz Dāniju. Daudzi šo ideju ļoti kritizēja, taču – kas interesanti – nevis to, ka tādā veidā Dānija tiek pozicionēta kā vienas nakts sakaru zeme un Kopenhāgena kā sekstūrisma galvaspilsēta, bet gan par to, ka tika radīta “viltus reklāma”. Tas ētiskais moments, kas tika pārkāpts, kad notiek “spēlēšanās ar cilvēku emocijām”.
Citēšu savu amata brāli, kurš visai precīzi ierakstījis savu vīziju, kā notika saruna breinstormingā starp radošajiem un klientu:
Client: “How can we do something greater than Tourism Queensland did with “the best job in the world”?”
Creatives: “Well, that’s easy. We’ll just do “the best fuck in the world!”
Pēc šī gadījuma bija tāda pat situācija, kā pie mums Latvijā ar slaveno “meteorīta gadījumu”. Diskusija par to, vai tas ir virālā mārketinga triumfs vai PR neveiksme. Daži runā, ka mārketinga cilvēkiem, kas veidoja šo akciju, Dānijas tūrisma tirgus ir slēgts, un tagad tikai viņi var nodarboties labākajā gadījumā ar Vodkas reklāmu.
MANS KOMENTĀRS
Manā izpratnē, mūsu sabiedrība nav vēl īsti gatava tam, ka mārketings ieiet jaunā attīstības posmā – izmanto sociālos tīklus, personiskās atsauksmes, iesaista cilvēkus.
Es domāju ne tikai par mūsu jaunattīstītās valsts sabiedrības lielāko daļu, kura ikdienā tiek “nomocīta” ar wanna-be politiķu bezjēdzīgajām sarunu cīņām, neko neiemācošajiem seriāliem, “tra-la-lā” dziesmu šoviem, un dzeltenās preses interesi par to, kurš ar kuru šobrīd kopojās. Es vēroju, ka arī “vecā un konservatīvā” Eiropas sabiedrības daļa vēl īsti nav gatava akceptēt izmaiņas, ko mūsu dzīvē ienes jaunā domāšana, kreativitāte, jaunās tehnoloģijas un komunikāciju iespējas. Jau sen ir iestājies laiks, kad mēs (patērētāju sabiedrība) paliekam imūni pret tradicionālo reklāmu.
Manuprāt, cilvēki pārāk emocionāli un pārāk personiski uztver sociālo mediju nozīmi savā dzīvē un pārāk dziļi “laiž iekšā” informāciju par citiem. Cilvēki retāk satiekas ar citiem, neizdzīvo tās emocijas un sajūtas, kas rodas no fiziskās klātbūtnes efekta, bet tā vietā ļoti aktīvi komentē citi bilžu galerijas (“smukiņa”, “īsta princesīte”, “skaisti kalni” un raksta nenozīmīgas vēstulītes (“čau, kā iet?”), pārsūta kaut kādu spamu vai iesaka jēlu anekdoti.
Tā arī ir atbilde tiem, kas jūtas apvainojušies vai apkrāpti. Viņi taču paši noskatījušies YouTube klipiņu, paši saraudājušies, paši sabēdājušies, pēc tam paši apvainojušies. Nez kāpēc mēs visai droši zinām, ka mākslas filmas arī strādā uz cilvēku emocijām, taču par tām nez kāpēc neapvainojamies, jo esam sagatavoti tam, ka tas nav pa īstam – jo sižetā traģiski bojāgājušo filmas varoni iemīļotā aktiera izskatā mēs ieraudzīsim jau nākamajā filmā. Līdz ar to mūsu emocijas ilgst tikai filmas laikā, vai – labākajā gadījumā – vēl dažas stundas pēc filmas.
Taču, ja ir izdevies cilvēkiem likt izjust savas emocijas ilgākā laika periodā, tad tas ir forši. Tātad, vai drīkst spēlēties ar cilvēku emocijām, iesaistīšanos un pārdzīvojumiem – es uzskatu, ka drīkst. Tikai tādā veidā mēs varam izbēgt no personības emocionālā notrulināšanās, kas ļoti strauji notiek mūsdienās dēļ tā, ka arvien vairāk laika cilvēki pavada laiku internetā, komunicējot caur īstajiem un “feikajiem” profiliem dažādajos sociālajos tīklos (piem., draugiem.lv, facebook.com, myspace.com), visādos audio radio un video portālos (piem., YouTube.com), kā arī Skype.
Manuprāt, šādas radošo cilvēku aktivitātes palīdz sapurināt, aizdomāties, un beigu galā atrauties no monitora ekrāna un aizbraukt svaigā gaisā pastaigāties un paskatīties uz to sasssssodīto “meteorīta” bedri.
Comments are closed.