2010. gada aprīļa beigās ietrāpīju īsā intervijā izdevniecības iekšējam izdevumam. Oskars Vizbulis (OV), žurnāla “Klubs” redaktors, uzdeva jautājumus par un ap ar internetu saistītām lietām. Šeit iepublicēju savam arhīvam un citu lasīšanai.
OV: Vai šodien ikvienam uzņēmumam ir mājas lapa? Informācijas iegūšanai cilvēkiem no malas tas ir OK, bet kas tālāk? Ko vēl iespējams darīt ar mājaslapu? Vai fakts, ka lapai ir liels apmekletaju skaits, ko patiesībā dod uzņēmumam, ja nav atgriezeniskās saiknes?
RK: Protams, tas ir atkarīgs no uzņēmuma darbības specifikas, vai mājas lapa ir vai nav nepieciešama. Naftiniekam, kura bizness balstās uz privātajiem kontaktiem ar limitētu piegādātāju skaitu, protams, lapa vispār nav nepieciešama. Zinu vienu tādu džeku, kurš strādā šajā jomā vairāk nekā 10 gadus, taču līdz mājaslapai nav īsti nobriedis – nav laika pieķerties, jo jātaisa bizness. Taču vienu reizi gadā par to atceras, ka vajadzētu to sakārtot. Un tad atkal pazūd… Un tieši tāpat, diez vai PVN “optimizācijas pakalpojumu” sniedzēji savus piedāvājumus aprakstīs savā mājaslapā, vai ne? ‘-)
Parasti uzņēmuma mērķis ir mājaslapu izmantot kā papildinājumu savam Off-line biznesam, tā ir kā firmas vizītkarte – kas esam, ko domājam, ko darām, kādi mūsu produkti, un kā mūs atrast. Kā nākamais solis ir iespēja pelnīt ar mājas lapu. Taču vispār tas ir skaidrs, ka apmeklētāji ir vērtība, un jo lielāks apmeklētāju skaits, jo vairāk viņi jāmīl un jāciena. Manis sacītais nav jāuztver kā pamācība vai “gudriniekošana”, jo interneta mārketinga pamatā ir jaunu apmeklētāju meklēšana un aicināšana uz savu mājaslapu, jo “te ir tā īstā un noderīgā vieta”. Tad, pārfrāzējot Tavu jautājumu par apmeklētāju skaitu, varētu atbildēt, “ko tad Tu mani aicini ciemos, ja nemaz neesi plānojis ar kafiju pacienāt?” Tā kā visai bezjēdzīgi būtu izgāzt naudu lapas reklamēšanā, izvietojot banerus, lai dabūtu tūkstošiem klikšķus, ja pašā lapā nav nekā jauna un interesanta. Tad, cik ātri ienākuši, tikpat ātri apmeklētāji arī pamet lapu. Daļēji varbūt varētu piekrist tiem, kas uzskatīs, ka baneru reklāmas citos resursos strādā uz imidža veidošanu (zibinoties acu priekšā), taču mūsdienās, jo īpaši smagos ekonomiskajos apstākļos, ar reklāmas naudu būtu jāšauj precīzāk. Drīzāk uz imidžu tieši negatīvi var nostrādāt apmeklētāja vilšanās par to,ka nav jauna dizaina vai īpaša piedāvājuma. Uzskatu, ka vismaz vienu jaunu landing page jau nu gan jebkurš varētu sazīmēt pirms uzsākt “banerošanas” citos medijos.
OV: Kādas ir būtiskākās kļūdas, kad tiek izveidotas mājaslapas? Varbūt ir piemēri no dzīves?
RK: No stratēģiskā viedokļa būtiskākās kļūdas varētu būt šādas – 1) nav skaidrs, kādam mērķim lapa tiek būvēta un kā tā iekļausies uzņēmuma kopējā mārketinga stratēģijā (ja tāda ir); 2) pēc izveidošanas nav atbildīgā cilvēka, kas regulāri papildina lapas saturu un uztur komunikāciju ar lapas apmeklētājiem; 3) pēc uzbūvēšanas lapa netiek virzīta (promotēta) – tā kautrīgi stāv savā nodabā uz viena no serveriem, kļūstot par vienu no n-tajiem miljoniem tādu pašu interneta piesārņotāju.
No kvalitātes viedokļa – 1) ja lapu būvē īpašnieka māsasdēls, jo “viņš tur kaut ko pirmajā kursā mācās par datoriem un vispār ir takš’ labs puika”, 2) informācija nav pārskatāma, 3) informācija nav kvalitatīva, tajā skaitā ar drukas kļūdām un/vai nekvalitatīvu tulkojumu, un 4) viena no lietām, ko vēlos uzsvērt – rezultātu būtiski ietekmē process, kurā īpašnieks sajūtas gudrāks gan par dizaineru, gan programmētāju, gan mārketinga speciālistu, un diemžēl, Latvijā “man patīk” faktors joprojām ir spēcīgāks par “tā būs pareizāk” formulu. Šī ir vairāk filosofiska tēma, kad “man patīk/nepatīk” viedokli veido cilvēka ego, nevis veselais saprāts, zināšanas un uzticēšanās profesionāļiem.
Pašam pieredze ir tāda, ka ir bijusi teicama ideja, labs izpildījums, bet nav bijis cilvēka, kas ikdienā uztur informācijas atjaunošanu. Tad nav ko brīnīties, ka pēc kāda laika parādās līdzīga ideja un aiziet uz “urrrā!”, jo šiem bijuši laika un finanšu resursi, ko investēt.
OV: ko saki par izdevniecības mājas lapām?
RK: Apskatoties izdevniecības mājaslapas, kopumā rodas iespaids, ka konceptuālā nostāja ir šāda – “mūs interesē pārdot pēc iespējas vairāk drukātos žurnālus, bet internetu mēs izmantojam tikai pārdošanas atbalstam“. Tas nolasāms no lapu uzbūves un savstarpējās sasaistes vienai lapai ar otru, kā arī ar nonākšanu uz manizurnali.lv vietni, kur iespējams iegādāties drukātos žurnālus elektroniskā versijā. No šīs koncepcijas viedokļa viss ir kārtībā (ja tas sākumā tā definēts). Apmeklētājs patiešām var iegādāties izdevumu, ko nav lasījis, reģistrējoties un samaksājot naudu. Protams, pamanīju, ka dažās lapās arī ir foruma iespējas, un klubs.lv piedāvā video no žurnāla intervijām, kas ir kā vērā ņemams bonuss žurnāla abonentiem.
Ja būtu tāda nostāja (jauna stratēģija), ka izdevniecības mērķis ir “došanās internetā”, lai paralēli attīstītu žurnālus kā spēcīgu Online mediju, tad būtu jāmaina gan dizains (lai atbilstu lapas lietošanas loģikai un ērtumam, mājas lapas funkcionalitātei), gan arī jāveic obligātā saslēgšanās ar sociālajiem medijiem. No vienas puses, izdevniecībai var rasties konkurence pašiem ar sevi, t.i. interneta žurnāla redakcija strādā paralēli drukātā žurnāla komandai un atrod interesantākas tēmas, kā arī var operatīvi reaģēt uz aktualitātēm. Kā zināms, konkurence vienmēr veicina radošumu un attīstību, un tas nebūt nav slikti. Taču es vairāk saredzu, ka tā varētu būt abu redakciju sinerģija, kad viens papildina otru – ir ziņas, kas publicējamas tikai internetā, un ir tādas, kas atbilst tikai žurnāla formātam.
Rakstus papildinātu video intervijas, balsošana par vēlamajām tēmām, un diskusiju veidošana, kas vairāk iesaistītu lapas apmeklētājus satura radīšanā. Lasītājiem varētu patikt, ka viņi ir līdzautori tēmu izvēlē.
Taču galvenais ir tas, ka piesaistot aktīvos lietotājus, interneta žurnāls veidotu savu vidi, savu sociālo tīklu, lai aktivizētu žurnāla ideju nešanu jauniešu vidē (ja tas saskan ar žurnālu mērķauditoriju), jo atceramies, ka cilvēki izaug un pēkšņi kļūst par mūsu interesējošo mērķauditoriju. Lai precīzāk varētu nolasīt apmeklētāju iecienītās lapas, jāiepazīstas ar mājas lapas statistiku.
2010. gada sākuma dati liecina, ka online medijiem ASV jau ir vismaz 74 miljoni reģistrēto lietotāju (abonentu), un šis skaitlis turpina pieaugt. Piemēram, Financial Times ir pieejams tikai reģistrētajiem lietotājiem, FT.com kopā ir 1.9 miljoni reģistrēto lietotāju (līdz 5 bezmaksas rakstiem mēnesī), no kuriem 121 tūkstotis jau maksā par saturu ar summu vairāk par 300 latiem gadā. Tā izskatās, ka agri vai vēlu lielākā daļa komunikācijas drukātajiem medijiem ar saviem lasītājiem tiks pārnesta interneta vidē, iespējams, saglabājot kādus oriģinālus un kvalitātīvus pielikumus (foto konkursi, kalendāri, u.c.)
Piemēram, tāds projekts kā “Santas iekārojamie vīrieši” (kurā man arī bija tas gods un prieks piedalīties pirms daudziem gadiem), varētu būt kā online žurnāla pielikums ar smukām bildēm, un tas tiek izsūtīts abonentēm, taču pamata darbības (iesūtīšana, balsošana) notiktu interneta vidē.
OV: Ja saki, ka Latvija ir 2 gadus iepakaļ pasaules tendencēm interneta mārketinga jomā, kas tad ir sagaidāms Latvijā šajā sakarā?
RK: Iespējams, ka Latvijā kāds attīstības posms varētu tikt izlaists, pārlecot pakāpienu. Piemēram, pāris dienas pēc tam, kad Apple paziņoja par savu jauno produktu iPad, vairāki vadošie mediji (New York Times, CNN, Reuters) paziņoja, ka viņu interneta mājaslapas jau ir pielāgotas iPad ekrāna izmēriem un touchscreen iespējām, tādējādi parādot savu gatavību jauniem produktiem un jauniem patērētāju paradumiem, un protams, parādīties pirmajiem informatīvajā telpā.
Lūk jautājums – kad Latvijā būs tik daudz iPad lietotāju, lai kāds medijs vispār domātu par savas lapas pielāgošanu? Pieņemsim, ka 2013. gada pavasarī. Taču tad jau noteikti būs kāds tehnoloģiski jaunāks produkts, piemēram, salokāma digitālā avīze ar interneta pieslēgumu, un iPad jau būs gadžetu vēsture.
OV: Kas tad patlaban pasaulē ir aktuāls interneta mārketinga jomā?
RK: 2010. gada pavasarī arvien aktuālāka paliek video izmantošana, tā integrēšana mājaslapās, saslēgšanās ar sociālajiem tīkliem, aktīva komunikācija ar saviem sekotājiem (faniem, atbalstītājiem, klientiem).
Sakarā ar lietotāju skaita pieaugumu praktiski visos sociālajos tīklos, sociālo mediju mārketings uzplaukst ar jaunu degsmi.
2010. gada aprīlī facebook.com dati liecina, ka šo sociālo vietni izmanto 450 miljoni lietotāju, vidēji vienam lietotājam ir 130 draugu, un vairāk kā 20 miljoni cilvēku katru dienu kļūst par kāda komercprofila atbalstītājiem (jeb faniem). Ja mēs iedomātos, ka Facebook ir valsts, tad faktiski tā būtu 3. lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita (pēc Ķīnas un Indijas).
Pēc comScore.com aprēķiniem mikroblogošanas tīkla Twitter.com lietotāju skaits 2010. gada pavasarī sasniedzis 22.3 miljonus, lai gan pirms gada to bija tikai ap 524 tūkstošiem visā pasaulē. Par informācijas apjomu liecina fakts, ka, piemēram, katru dienu Twitter.com vietnē tiek publicētas 40 miljoni ziņas.
Interneta lietotājs arī pamazām aug un attīstās, paliekot imūns pret klasisko reklāmas pieeju, nespiež uz reklāmas baneriem, pie tam, izmanto ar programmatūru, kas bloķē reklāmas saturu interneta pārlūkā. Ja vajadzīgs kvalitatīvs un gudrs klients, tad uzņēmumam jābūt radošam. Protams, vienmēr būs tāda auditorija, kas nemitīgi “pārbauda savu IQ līmeni ar baneru testu”, bet mums taču tāda neinteresē, vai ne? Mēs vēlamies attīstīties paši un izglītot savus lasītājus, sekotājus un atbalstītājus.
Video izmantošana, savukārt, dzīs uz priekšu datoru ražošanas industriju – būs nepieciešamība pēc ietilpīgākiem cietajiem diskiem un ātrākiem procesoriem, kā arī ātrāku interneta pieslēgumu.
Paredzu, ka jau visai drīz Google izveidos tādu meklēšanas rīku, kas lasīs (jeb precīzāk sakot – klausīsies) internetā izvietotos video un audio failus, lai tos pēc “sadzirdētājiem” atslēgvārdiem piedāvātu meklēšanas rezultātos.
OV: Īsi pastāsti par sevi, kas esi, ar ko nodarbojies.
RK: Tā nu sanācis, ka esmu darbojies ar dažāda līmeņa mārketinga projektiem kopš 1992. gada – gan kā mārketinga un reklāmas projektu vadītājs, gan kā mārketinga direktors mega-lielā uzņēmumā. Esmu darbojies arī citās jomās, piemēram, risku pārapdrošināšana un biznesa konsultācijas, tomēr atkal atgriezies pie radošajām lietām. Pēdējos 4-5 gadus darbojos kā free-lancer.
Lai kaut kā nobrendotu sevi un sakārtotu “pa folderiem” dažādus projektus, esmu izveidojis foorsh.com, ar kuru “ceļu augšā” tos virzienus, kuros darbojos – biznesa konsultācijas, integrētā mārketinga konsultācijas, interneta kioski un digitālie reklāmas stendi, un tuvākā nākotnē – arī koučings. Interesanti, ar laiku atklājas, ka visas šīs lietas viena otru papildina. Pāris maģistra grādi un pieredze ar klientiem dažādās jomās ļauj paskatīties radoši uz it kā konservatīvām lietām, taču vienlaicīgi saglabājot biznesa domāšanu, strādājot pie radošajiem jeb ‘augstas domas lidojuma’ projektiem.
Tā kā jābūt informētam par jaunākajām tendencēm internetā, sekoju līdzi jaunumiem ASV un Eiropas interneta telpā, skatos radošos un tehnoloģiskos risinājumus, piedalos webināros. Grūti būtu nosaukt tikai vienu specializāciju, interesējos arī par alternatīvo mārketingu un sociālo tīklu mārketingu. Lai zinātu, kādas ir tendences un ko kurš no kura nošpiko, esmu iereģistrējies dažādos resursos, sākot no twitter.com un facebook.com līdz pat dažādiem frīlanseru sociālajiem tīkliem.
Lai saredzētu visu spēles laukumu kopumā, ir pamata zināšanas AdWords reklāmu izvietošanā, sapratne par mājaslapas uzbūvi un funkcionalitāti, interneta lietotāju paradumiem un jaunām pieejām interneta reklāmā.
Visu vai dažu augstāk minēto ieroču iedarbināšana jāsāk tikai ar vienu vienkāršu jautājumu – ko klients ar savu mājaslapu vēlas panākt? ‘-)
foto: f64. Kluba Bārs Nr.7 restorānā “Ostas skati”.
Comments are closed.